This comes from the inside

Šodien tā īsti arī no mājas neizgāju. Uz mirkli izskrēju dārzā,un tad šķita,ka aizmirsies ir viss,ka vējš aizpūtis visas domas. Visapkārt tumšāk pelēkzilas nokrāsas debesis,bet tās nebija debesis,tie bija mākoņi,un no viena punkta spīd saule. Ideālas sajūtas,tikai žēl,ka nebija bilžu aparāts,ar ko iemūžināt.

Referātu uzrakstīju divās vai trīs stundās,un pārcentos par veselām 20 lapām. Tā man parasti gadās,bet nu,jo vairāk,jo labāk. Vēl uzzināju,ka kāds ir lielā pārliecībā,ka es nezinu to,ko zin tikai viņš un vēl kāds,bet viņš nezin,ka šis vēl kāds ir balamute,un vēl kāda arī,un tāpēc to zinu arī es jeb nevienam nevar uzticēties,nevienam. Rīt atkal jāceļas agri,un atkal skola,un.. atkal. Bet tomēr,viss mainās.

Vēljoprojām tomēr atceros vecās sajūtas,kuras nav nemaz tik vecas. Ir skaidrs,ka neko aizmirst nevar,ne mazliet,ne pavisam. Bet tagad šīs sajūtas ir tādas kā ierāmētas,melnbaltas,it kā es skatītos uz tām no malas,kā uz filmu,kuru jebkurā mirklī varētu apstādināt,izmainīt,un spēlēt tālāk,patīt uz priekšu,uz atpakaļu.. Bet nevar. Tāpēc es apstājos un eju tālāk savu ceļu.

Dzīve pašlaik tomēr ir kā reālistisks,bet tomēr,sapnis.