Nu jau man prasās pat pēc vilnas zeķēm. Nē,bet nopietni.. Manā zeķu atvilknē jau ir tādas sagatavotas,tirkīzzilas.
Biju uz poti,biju veikalos. Kad man ir nauda,smukas bikses nav,bet kad smukas bikses ir,man nav naudas. Kā var zupu nosaukt par Harčo? Kā var uzrakstīt protokolu par saulespuķu sēklu graušanu? Muļķības. Tagad jāmācās. Rīt ķīmijā kontroldarbs,kurš mani biedē,un fizikas konsultācijā arī. Uhh. Labāk man gribētos atgulties,un bezrūpīgi nedarīt neko.
Jau atkal man ir par ko padomāt. Un tas nav nekas jauns.
Mums katram noteikti ir lietas,kuras mēs kādreiz mācējām,bet tagad vairs ne. Bet kurš man iemācīs atkal noticēt un uzticēties līdz galam un pa īstam? Vai varbūt tas nozīmē,ka to nemaz nevajag?
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru