maziņš biju,neredzēju - lielas ausis aizklāj seju..

Tik pirms nepilnas pusstundas ar nosaluši sarkaniem vaigiem un noslēptu iepirkumu maisiņu zem pufaikas es atnācu mājās. Maisiņu es slēpu no mammas,lai viņa neredz,jo tur iekšā bija šis tas viņas ziemassvētku dāvanai. Jā,šogad es par dāvanām domāju ļoti laicīgi,nevis kā parasti - pēdejā dienā kaut ko aši uzmeistaroju vai kaut kā tā.. Aši ieskrēju savā istabā,maisu iemetu gultā,zem segas un.. sapratu,ka jāsavāc istaba,jo es vairs gandrīz nesapratu,kur es esmu.. tur vienkārši izskatās pārāk kā pēc piektā pasaules kara. Vēl man ir jāieraksta diskā kāda filma,lai varētu atkal pie Signes iet un skatīties. Kā arī jāatkārto ķīmija,jo rīt ir kontroldarbs,un jāizdomā,kā lai aiznes to sāls kristālu uz skolu.. Un prieka pēc,jāpabeidz mammas ziemassvētku dāvana. Ja vien es tad nebūšu jau aizmigusi..