Vēstures stunda

Visi rakstīja. Es arī. Nē,vispār es nē,bet mana roka. Tā šķita gudrāka par mani un tā rakstīja visu,ko skolotāja diktēja,kamēr es domās biju pavisam citā,paralēlā pasaulē,kuras sastāv no atmiņām un nedaudz burvības.
- Es izskatos labi un viss būs.. lieliski!
sev domās teicu,kad vēl pēdējoreiz ieskatījos spogulī. Uzvilku savas baltās botiņas un raitā solī devos uz parku,taču šis raitais solis drīz zaudēja savu ātrumu,jo taureņi vēderā bija guvuši virsroku. Saulaina un skaista vasaras diena,viss kā vajag,vienīgi vējš sajauc manus matus un man vēljoprojām ir aizsmacis kakls. Visas domas ar pamatīgu noraustīšanos iztraucē telefona zvans. Paceļu un satraukums ir vēl lielāks. Es pārāk ilgi nākot,bet man ir mazliet vienalga,jo esmu jau gandrīz klāt,taču soļi liekas tik viegli un smagi vienlaicīgi,ka jābrīnās,ka turos vēl līdzsvarā. Nolieku klausuli un mēģinu iet ātrāk.
Apstājos,lai ievilktu elpu,jo tūlīt man tās varēja arī pietrūkt. Cerēdama,ka nenokritīšu,devos lejā pa lēzeno,veco asfaltu. Kājas šķietami sāka grīļoties,bet kad paskatījos uz tām,viss bija kārtībā. Pacēlu acis un ieraudzīju,ka pa rampām kāds lēkā un vēl.. Palīgā,es pazaudēju prātu. Nē,nē,nē,es saņemos..
-Čau! ..

Atjēdzos ar muļķīgu smaidu uz sejas un dziļi ieurbušos skatienu sienā. Labi,ka neviens to neredzēja. Visi vēljoprojām kaut ko raksta,es gan vairs laikam nē. Paskatos pulkstenī,vēl desmit minūtes līdz zvanam.

..Bet kāpēc es to visu atceros?