aizdomājos

Manā galvā atkal parādās neskaitāmi daudz domu.

Un ziniet? Šīs domas..  tās nepavisam nav jaunas un svaigas.

Tās ir kā vecas,nepabeigtas grāmatas,kuras izņemtas no visdziļākā plaukta. Grāmatas,kuras laika gaitā ir pārklājušās ar vieglu putekļu kārtiņu. Es ievelku elpu un uzpūšu uz tām pietiekoši stipri,lai putekļu kārtiņa paceltos gaisā un aizlidotu..

Bet ja godīgi,tā ir viena grāmata. Viena pati grāmata,kurā ir nepabeigtas lappuses par katru domu.

Un pati grāmata..  tā ir par mums. Par cilvēkiem.

Es varētu stāstīt vēl daudz un ļoti,bet jūs to visu jau zinat.

Un galveno domu,kuru vēlos pateikt.. es vārdos tā īsti nespēju izteikt.

Es tikai gribu,lai jūs zinat,ka tas,kas bija kādreiz,ir pagātne,un tā vairs nav patiesība.

Un vēl es vēlos zināt atkal,kā tas ir - uzticēties pavisam,no visas sirds un bez vilšanās..
Šīs grāmatas nolieku atpakaļ plauktiņā,
vēljoprojām nepabeigtas..