2:59
Sēžu ārā, viena, uz trepēm, smēķēju kārtējo cigareti, mazliet trīcu no aukstuma, bet par to man ir vienalga. Pārdomāju visu, vismaz cenšos to darīt, un nevaru izdomāt līdz galam ko es gribu un ko es vēlos, ko man vajag un pēc kā es tveros.. Nepietiek, vēl nekas nav izdomāts, tāpēc aizsmēķēju nākamo cigareti, pēc kārtas jau trešo. Mazliet kauns man par sevi, bet tik pat ļoti man par to ir vienalga.. Es tikai cenšos izdomāt kaut ko jēdzīgu, klausoties apkārtējās skaņās, kā vējā čīkst blakusmājas vecā žoga dēļi un čab pērnā zāle.. Negaidīti un pavisam nelaikā divi puiši man sastāda kompāniju - kāds,kurš ir mazliet neizdevusies kāda pagātnes cilvēka kopija un ļoti aktīvais Roberts,kurš visu nakti mīlēja dejot un ārdīties pa riktīgo. Viņi mani iztraucē un izbojā visu gaisotni, vēl pavaicā,ko es te rakstot.. Bet es jau neko nesaku. Labi, eju iekšā, jo citi man negrib ļaut nosalt..
3:53
Skan Reinšteins - Es tevi atceros un es ieklausos vārdos.. Vēderā sāk lidināties pretrunīgi tauriņi, kuri man neliek mieru. Sēžu krēslā un ar kājām atspiežos pret galdu. Manam skatam priekšā veras iereibuši un jau guļoši cilvēki, taču es veros priekšplānā uz galda,stāvošajā,tukšajā bonaparta pudelē un.. vai zini, ko es tur saskatīju? Sevi. Nē, es nerunāju par atspulgu vai ko tamlīdzīgu, bet par tukšumu tajā. Tāds pats tukšums, kāds tagad ir manī.. Vispār, kur radās iedvesma kaut ko tagad rakstīt? Nesaprotu sevi, tikai daru, ko jūtu, ka vajag un ka savādāk nevaru..
4:23
Atkal sēžu tāpat kā iepriekš - kājas pret galdu.. Jūtos nedaudz morāli sagrauta. Un man no visas sirds ir noriebušies šie saldie hīti,kas šeit visu laiku skan. Domāju,cik forši būtu izgulēties,lai no rīta varētu saprast,kas īsti ir un nav.. Jo pašlaik vairs es neko nesaprotu. Visvairāk jau sevi.
4:33
Neizturu un uzlieku savu mūziku uz austiņām. Var dzirdēt cauri,bet kad tā kārtīgāk uzspiež,tad gan ne. Tikai mazliet neērti visu laiku turēt rokas pie ausīm.. Citi pasmejās par manu izteikto riebumu pret manis neiecienīto mūziku,bet man vienalga.
5:19
Esmu jau kārtējo reizi gan izdejojusies,gan iztrakojusies,un tagad viena pati esmu izstiepusies pa visu dīvānu. Beidzot kaut kāds miers un ērtības,taču ik pa laikam kāds atnāk un iztraucē,bet dīvānā vietu gan nemēģina aizņemt.
5:55
Agri svētdienas rīti ir burvīgi. Un tik ļoti burvīgi, ka ejot mājās, kaut kas man lika nogriezties citā ielā, līdz es attapos,kad kājas bija mani atnesušas līdz pašai ezermalai. Apsēdos uz elektrības torņa balstiem un vēroju,kā putni lido, kā saule aust un krāso debesis maigos toņos, dzirdēju tūkstošiem putnu balsis un arī vēju, kas saldē manas rokas, vaigus un plivina matus kā vien tam tīk.. Tas viss mani iedvesmoja un pilnveidoja, mazliet aizpildīja to tukšuma sajūtu, bet manās acīs vēl joprojām bija asaras.. Tā bija patiesa mirkļa burvība. Kad no aukstuma sāku trīcēt,es nolecu no balstiem un devos mājup izgulēt negulētās stundas un pārdzīvojumus..
Un visu laiku noskaņu pilnveidoja šī dziesma.
6:30
Beidzot esmu savā gultā,zem segas. Tā šoreiz nesilda, tā ir tik pat auksta kā es. Es jūtu, ka katrs pārdzīvojums izmaina un pilnveido, pat iedvesmo mani.
Galvā šaudās visādas domas un kādas meitenes,l aikam Egitas, teiktie vārdi liek iegrimt dziļās pārdomās.. Kaut arī tajā pašā laikā nē, jo es domāju savādāk, nekā viņa. Un vispār, šķiet, ka es par jebko domāju savādāk nekā citi..
Gar acīm kaut kas šķietami šaudās, viss kļūst mazliet greizs un miglains.. Tāpēc ļaušu šai dziesmai mani iemidzināt. Kad pamodīšos,tad redzēs,kā būs..
Un tagad es zinu,ka nav labi. Hmhmhmhmhmhmhmh..
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru