hm

Te nu es atkal esmu - ar milzīgu tējas krūzi,sāpošu kaklu un ietinusies segā. Tas laikam dēļ vakardienas,kura mani piemānīja ar straujām gaisa temperatūras maiņām. Vakar bija savāds rīts,jo es pirmo reizi mūžā piecēlos nevis no slikta sapņa,modinātāja,mammas,kādas citas skaļas skaņas vai pietiekama miega dēļ,bet gan slikto domu dēļ. Tas tiešām likās savādi. Un tas bija arī daudz par agru,pulkstenis rādīja tikai 5:03 un es vairs nespēju aizmigt. Tā nu es sēdēju gultā,ieritinājusies segā un klausījos pēdējā laikā tik ļoti iemīļotajās dziesmās un skumu. Tikai pāri astoņiem,kad man bija jālien ārā no gultas,man likās,ka miegs mani tūlīt apēdīs.. Vēlāk šo rītu nomainīja jauka diena,taču nobeigums bija diezgan nomācošs,un ne tikai man.. diemžēl..
Pašā vakarā mani pārņēma kas savāds,ko es spēju definēt tikai kā pilnīgu nezināšanu, kura ir radusies apjukuma un pretrunu dēļ. Es sapratu arī to,ka esmu lieliska aktrise šajā dzīves teātrī,pat pārāk lieliska,jo es pati sevi brīžiem mānu,nospēlējot to,ko nepavisam nejūtu. Bet īstenībā,tagad es nemaz nezinu - ko es īsti jūtu? Atbilde varētu būt pretrunas,bet.. tas ir tāpat,kā saka par vārdiņu 'nezinu' - tā nav īsta atbilde. Tāpēc pagaidām paliksim bez tās..
Vēl šorīt es ļoti daudz domāju,un izdomāju,ka man pietiek domāt. Man vienkārši ir vajadzīgs laiks,lai tas parāda,kurp man iet. Es šoreiz uzticēšos liktenim,jo šķiet,ka šoreiz tas zin labāk.
Viss,kas notiek,notiek uz labu!