23:38

Brauc prāmis uz spoži sārta saulrieta fona, pludmali lēnām un no visām pusēm ieskauj negaisa tumšie mākoņi. Jūras siltajā ūdenī veldzējas daudz cilvēku. Uz to visu noraugās četras meitenes,viņas izbauda to,smejas,laistās ar ūdeni,skraida,uzdejo polku jaunos ritmos,un peld pretī negaisam vai arī mūk no tā. Tās,protams,bijām mēs,un es zinu,ka šis bija viens no labākajiem vasaras vakariem. Pilnai laimei pietrūka tik maz.. pietrūka kāds.. bet visu jau laikam nevar vēlēties. Vismaz visu uzreiz ne .

Tagad es veros pa logu caur aizkara šķirbu un vēroju negaisa rotaļas debesīs. Ārā ir tik tumšs kā dziļā ziemas naktī,taču ik pa brīdim debesi pāršķeļ spoža dzirkstele,kura rada dienasgaismu tik vien,cik simtdaļsekundi ilgu. Es jūtu,kā tas viss mani iedvesmo un uzlādē ar enerģiju. Dzirdu arī,kā lietus sitas pret palodzēm,un šķiet,ka arī jūtu to kā uz savas ādas,bet tie ir tikai mani slapjie mati,no kuriem vēl pavisam nedaudz pil jūras sāļais ūdens. Man šķiet,es mīlu negaisu,un ne jau tāpēc,ka vēl pirms stundas bija tik karsti,bet gan tāpēc,ka tas mani iedvesmo un liek man justies vēl vairāk kā man.

                                                                                                        foto: Mārtiņš Vējš