Pēc apmēram četru stundu gara brauciena bijām klāt savā apmešanās vietā - Rīgas 66. speciālajā vidusskolā. Vispār tur bija ļoti jauki,blakus bija jauks parks un veikals arī nebija tālu,turklāt tas strādāja līdz vienpadsmitiem vakarā. Par to es tik ļoti priecājos tāpēc,ka Liepājā vairs neviens veikals tik ilgi nestrādā un tas ir galīgi neforši. Jā,bet vienīgais,kas sagādāja problēmas,bija tas,ka viens no mūsu kabinetiem (tieši tas,kur gulēju es) bija nevis normāls kabinets bet karsta bezgaisa telpa. Tas arī bija viens no iemesliem kāpēc bija grūti aizmigt un uz dušu bija jāskrien miljoniem reižu..
Pirmajā naktī gāja mazliet traki,izgulēties dabūja tikai retais. Mūsu diriģents izdomāja nedaudz iešaut ar sava otra kora dalībniekiem un tad,kad man gandrīz izdevās aizmigt,es piecēlos sēdus,jo izdzirdēju viņus. Viņi bija aiz durvīm,kuras pēc mirkļa atvērās un pa tām mazliet iestreipuļoja pāris apreibušu cilvēku un no sava repertuāra tieši mums veltīja dziesmu ''zvaniņš skan''. Tas bija jautri un smieklīgi,bet pēc tam izredžu aizmigt nebija vispār.
Pirmais rīts bija briesmīgs. Lija lietus un mums ar tramvaju bija jābrauc uz Mežaparku. Tramvajā es izmēģināju visas pozas stāvot kājās (visērtākā bija pieturoties ar abām rokām pie augšējā stieņa un ar mazliet vaļīgām kājām..) un gandrīz aizmigu. Ceļš no tramvaja uz estrādi stiprā lietus dēļ likās kilometriem garš. Pateicoties maisiņveidīgajam lietusmētelim es biju sausa,vienīgi kedas un kājas bija pilnībā izmirkušas,bet to vēl kaut cik varēja paciest. Drīz arī lietus beidzās un sākās mēģinājums,kurā es ne reizi vien aizmigu dziedot vai vienkārši ar muti vaļā. Tad vēl mēs ēdām,tā saucamās ''sausās pusdienas'' - maisiņš ar diviem āboliem,gurķi,tomātu,desiņu un divām ne-svaigām maizēm,kurām vidū bija maziņš 2mm plāns siera gabaliņš,tik pat liela gaļas šķēle un maziņa salātlapiņa. Tās nebija pusdienas,bet gan ņirgāšanās.
Kad pirmais mēģinājums beidzās,beidzot bija ilgi gaidītais pusdienu pārtraukums. Tajā es satiku Vladu,tad viņai bija šoks,tad mēs parunājām un papusdienojām.. Varu pateikt tikai to,ka man viņa likās nedaudz savādāka,jā.
Tad bija otrs mēģinājums,kuru mēs nokavējām sastrēgumu dēļ. Tajā notika gandrīz viss tas pats,kas pirmajā,un kad tas beidzās,visi bijām pārlaimīgi un devāmies atpakaļ uz skolu. Ap kādiem diviem es aizmigu,un tā bija laime.
Trešajā rītā mums bija jādodas gājienā. Tas bija tik mokoši.. Sākumā es gandrīz aizmigu ejot un visādi citādi gandrīz nomiru. Centrā mēs dziedājām divas vai trīs dziesmas uz riņķi un ieraudzījām Katrīnu,bet beigās man sāka līt asaras. Es īsti nezinu kāpēc,bet pieņemsim,ka tas bija no fiziskas pārslodzes,jo gulējusi es biju laikam kādas trīs vai četras stundas un izmisīgi ilgojos pēc kafijas un normālas,vēsas gultas..
Mežaparka estrādē ieradāmies diezgan agri,taču labāk tā,nekā atkal nokavēt. Fotogrāfējāmies un tā,līdz bija jāiet stāties un līdz arī sākās koncerts. Sākumā es biju nobesījusies,jo manas kājas no melnajām laiviņām bija noberztas,uzpampušas un visādi citādi traumētas.. Bet vienu brīdi bija kaut kāds klikšķis un mani pārņēma patīkamās emocijas un sāpes kaut kur pazuda.. Laikam tāpēc,ka es ar to Lielvārdes jostas koka kaut-ko dabūju pa galvu un pati josta man brutāli sabužināja matus. O jā,tas bija smieklīgi un tad.. Tad jau viss aizgāja. Pašā nobeigumā vispār bija traki feini,visas tās emocijas,lidojoši vainagi un pušķi,šļakstīšanās ar ūdeni,sadziedāšanās.. Vienkārši lieliski!
Vēlāk devāmies uz autobusu,pa ceļam arī vēl normāli uzdziedājām un autobusā.. Autobusā visi lēnām aizmiga. Tiesa gan - sešām meitenēm pašos pēdējos sēdekļos bija šauri un neērti,par karstumu nerunājot,jo apakšā bija motors or smth,kas bija ļoti karsts, bet mums bija diezgan vienalga.
Ap četriem no rīta es izkāpu pieturā pie skolas,kur mani sagaidīja mamma un smējās par to,ka man uz galvas bija vainags. Es arī pasmējos,jo es viņu tiktikko biju atradusi zem krēsla autobusā.
Protams,jāpiemin arī Žeņa Loperamīds,Leonīda Roriste-Rīcineļļa un Konstance Purgens,kuras bija galvenie jautrības cēlēji,paldies. : D
Kopumā bija brīnišķīgi,man patika,bet ja man būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ un izdzīvot to visu atkal,es to pavisam noteikti negribētu,he he.
Pirmajā naktī gāja mazliet traki,izgulēties dabūja tikai retais. Mūsu diriģents izdomāja nedaudz iešaut ar sava otra kora dalībniekiem un tad,kad man gandrīz izdevās aizmigt,es piecēlos sēdus,jo izdzirdēju viņus. Viņi bija aiz durvīm,kuras pēc mirkļa atvērās un pa tām mazliet iestreipuļoja pāris apreibušu cilvēku un no sava repertuāra tieši mums veltīja dziesmu ''zvaniņš skan''. Tas bija jautri un smieklīgi,bet pēc tam izredžu aizmigt nebija vispār.
Pirmais rīts bija briesmīgs. Lija lietus un mums ar tramvaju bija jābrauc uz Mežaparku. Tramvajā es izmēģināju visas pozas stāvot kājās (visērtākā bija pieturoties ar abām rokām pie augšējā stieņa un ar mazliet vaļīgām kājām..) un gandrīz aizmigu. Ceļš no tramvaja uz estrādi stiprā lietus dēļ likās kilometriem garš. Pateicoties maisiņveidīgajam lietusmētelim es biju sausa,vienīgi kedas un kājas bija pilnībā izmirkušas,bet to vēl kaut cik varēja paciest. Drīz arī lietus beidzās un sākās mēģinājums,kurā es ne reizi vien aizmigu dziedot vai vienkārši ar muti vaļā. Tad vēl mēs ēdām,tā saucamās ''sausās pusdienas'' - maisiņš ar diviem āboliem,gurķi,tomātu,desiņu un divām ne-svaigām maizēm,kurām vidū bija maziņš 2mm plāns siera gabaliņš,tik pat liela gaļas šķēle un maziņa salātlapiņa. Tās nebija pusdienas,bet gan ņirgāšanās.
Kad pirmais mēģinājums beidzās,beidzot bija ilgi gaidītais pusdienu pārtraukums. Tajā es satiku Vladu,tad viņai bija šoks,tad mēs parunājām un papusdienojām.. Varu pateikt tikai to,ka man viņa likās nedaudz savādāka,jā.
Tad bija otrs mēģinājums,kuru mēs nokavējām sastrēgumu dēļ. Tajā notika gandrīz viss tas pats,kas pirmajā,un kad tas beidzās,visi bijām pārlaimīgi un devāmies atpakaļ uz skolu. Ap kādiem diviem es aizmigu,un tā bija laime.
Trešajā rītā mums bija jādodas gājienā. Tas bija tik mokoši.. Sākumā es gandrīz aizmigu ejot un visādi citādi gandrīz nomiru. Centrā mēs dziedājām divas vai trīs dziesmas uz riņķi un ieraudzījām Katrīnu,bet beigās man sāka līt asaras. Es īsti nezinu kāpēc,bet pieņemsim,ka tas bija no fiziskas pārslodzes,jo gulējusi es biju laikam kādas trīs vai četras stundas un izmisīgi ilgojos pēc kafijas un normālas,vēsas gultas..
Mežaparka estrādē ieradāmies diezgan agri,taču labāk tā,nekā atkal nokavēt. Fotogrāfējāmies un tā,līdz bija jāiet stāties un līdz arī sākās koncerts. Sākumā es biju nobesījusies,jo manas kājas no melnajām laiviņām bija noberztas,uzpampušas un visādi citādi traumētas.. Bet vienu brīdi bija kaut kāds klikšķis un mani pārņēma patīkamās emocijas un sāpes kaut kur pazuda.. Laikam tāpēc,ka es ar to Lielvārdes jostas koka kaut-ko dabūju pa galvu un pati josta man brutāli sabužināja matus. O jā,tas bija smieklīgi un tad.. Tad jau viss aizgāja. Pašā nobeigumā vispār bija traki feini,visas tās emocijas,lidojoši vainagi un pušķi,šļakstīšanās ar ūdeni,sadziedāšanās.. Vienkārši lieliski!
Vēlāk devāmies uz autobusu,pa ceļam arī vēl normāli uzdziedājām un autobusā.. Autobusā visi lēnām aizmiga. Tiesa gan - sešām meitenēm pašos pēdējos sēdekļos bija šauri un neērti,par karstumu nerunājot,jo apakšā bija motors or smth,kas bija ļoti karsts, bet mums bija diezgan vienalga.
Ap četriem no rīta es izkāpu pieturā pie skolas,kur mani sagaidīja mamma un smējās par to,ka man uz galvas bija vainags. Es arī pasmējos,jo es viņu tiktikko biju atradusi zem krēsla autobusā.
Protams,jāpiemin arī Žeņa Loperamīds,Leonīda Roriste-Rīcineļļa un Konstance Purgens,kuras bija galvenie jautrības cēlēji,paldies. : D
Kopumā bija brīnišķīgi,man patika,bet ja man būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ un izdzīvot to visu atkal,es to pavisam noteikti negribētu,he he.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru