-----------

Kā jau teicu - vakar bija kaut kas pie Andža,jā,un mēs aizgājām. Un īstenībā,es tomēr nesaskatu jēgu tam,ka aizgāju.. Nebija jau slikti,bet varēja būt arī daudz labāk. Bet.. vismaz šoreiz nelija. Un man pat izdevās aizmigt,par spīti odiem,vistām un citām neērtībām..
Pamodos ap diviem un pamanīju,ka esmu nogulējusi savu roku un mans vaigs ir piespiedies pie grāmatas. Mani sāk pārņemt nelielas šaubas,vai turpmāk spēšu aizmigt bez grāmatas lasīšanas.. Gan jau.
Tagad mani pārņem diezgan kaitinošas sajūtas,jo šķiet,ka pulkstenis ir pieci pēcpusdienā,bet īstenībā ir deviņi vakarā.. Mazliet arī savādi,jo sen nebija bijis tā,ka visu dienu nosēžu mājās. Un sen nebija bijis arī tā,ka galvā nāk visādas nelāgas domas.. Arī tas liek justies nedaudz sliktāk,kaut arī tas viss ir tikai manis izdomāts. Tam laikam nav un nekad nav bijis nozīmes,un tas man visvairāk riebjas sevī..
Jā.
Un,protams,tāpat kā daudzi citi,arī es rīt braucu prom - uz dziesmu svētkiem. Tāpēc.. sūtiet man vēstules.. uz telefonu,būšu priecīga.
Tas laikam arī viss. Man vairs nav ko teikt,jo jūtos drausmīgi apnicīga un tāpēc,ka jūtos arī ļoti garlaicīga.