Gribu to es vai nē, bet roka ieslīd kabatā un pārslēdz dziesmas tik ilgi, līdz nonākam pie Placebo dziesmām. Nezinu kāpēc, bet jau gadu tās šķiet vislabāk piemērotas ziemas un rudens vakariem.
Atnāku mājās, atveru durvis, ja atceros,novelku savus gumijas zābakus, atveru vēl vienas durvis, savas istabas durvis, ja aizmirstu novilkt koridorā,tad tikai savā istabā novelku tos zābakus, apsēžos gultā un ar tukšu skatienu blenžu sienā. Minūtes desmit, divdesmit.. Stundu.. Es nezinu kāpēc, bet tā vienmēr notiek. Vienmēr, kad ārā ir auksts.
Tad es attopos un sāku darīt to, kas man nav jādara, un tikai pēc tam, kad jūtu, ka laiks ir palicis maz, sāku darīt to, ko tiešām vajag. Piemēram, tagad es daru visu citu, tikai ne pildu vācu valodu.
Bet tas vēl tā, nekas.
Trakākais ir tas, ka..
Nu, tas nav traki, bet tas traucē, tomēr patīkami traucē..
Kopš jūlija beigām manu prātu atkal ir pārņēmis.. neprāts. Nu nav jau tas gluži kaut kas neprātīgs, bet kaut kas, kas ir bijis iepriekš..
Vienkārši, kad šķiet, kad viss mainās.. tomēr ir lietas, kas pamanās palikt uz vietas.
Es vienkārši gribēju pateikt, ka ir lietas, kuras nemainās, bet izmainīt tās var. Tikai.. Vai es to gribu? Un atbildi uz šo jautājumu atrast varu tikai es pati..
P.S. Vakar bija jautri.
4 komentāri:
...but some things will change your life for ever! ;)
kad es pārnāku mājās no skolas,es rīkojos gandrīz tāpat kā tu. mani pārņem tāds- ko? nu ko man tagad darīt?
no skolas mājās sapņoju, mājās sapņoju, un tikai tad, kad atrodu, ka ir uz nākamo dienu kas uzdots, attopos.
Anonīmais - noteikti, ka tā arī reiz būs.. un ir bijis..
eee - man ir vienkārši es nezinu kas, man liekas, ka tajā mirklī es pat nedomāju.
Zum zum - he he, arī man tā ir gadījies : D
Ierakstīt komentāru