slinkums never dies

Ārkārtīgi slinka piektdiena. Esmu atteikusi gan F, gan G, gan jebkuram citam, arī sev visu, kas bija plānots un neplānots šodien un vienkārši paliku mājās slaistoties.. Laikam tāpēc, ka šī nedēļa man ir prasījusi pārāk daudz enerģijas gan ar skolu, gan mākslas skolu, gan arī ar kora mēģinājumiem, vienkārši bija mazliet grūti atiet no svētku brīvdienām. Nogurums, nogurums un pamirums..
Bet šī slinkā piektdiena ir arī ļoti skaista. No paša rīta man bija ''brīnumi notiek'' sajūta, jo tad, kad pamodos, es taisnā ceļā devos pie loga, lai paskatītos - ir sniegs vai nav? Un bija. Pie tam vēl biezākā kārtā, nekā vakar! Tas man ir kaut kas jauks, jo, cik atceros, tā nebija bijis ļoti sen - pirmais īstais sniegs, kas arī noturās un neizkūst.. Prieks.
Un ik pa laikam mani no jauna pārņem mūžīgie sirdsapziņas pārmetumi.. Taču ar tiem tikt galā nav grūti - vienkārši atceries, ka kļūdīties ir cilvēciski, un viss ir nokārtojies. Citiem arī derētu to atcerēties, jo tas ir nākamais solis, kura iespaidā viss varētu kļūt vieglāks. Pirmais bija vienaldzība pret lietām, par kurām nav vērts uztraukties, bet cilvēki uztraucas.. Tā nu tas notiek, tā nu tas ir.