smaidīt

Tas bija viens no retajiem sestdienas rītiem, kad pamošanās notiek līdz ar modinātāja zvanu.. Un, par cik mans jaukais modinātājpulkstenis dēļ manām rītu ''es gribu gulēt, tāpēc mēģinu modinātāju nospiest pēc iespējas ātrāk, bet man tas vienmēr nejauši nokrīt pie zemes'' lēkmēm vairs neskan, modinātājs atkal tiek uzstādīts telefonā, un es sapratu, ka pie dziesmas pamosties ir lēnāk, tomēr arī patīkamāk, nekā pie briesmīga un skaļa 'trrrrrrrr'..
Lai nu kā arī tur būtu vai nebūtu, ne jau par modinātāju ir stāsts. Es vienkārši aizrāvos.
Stāsts ir par koncertu, pirms kura bija mēģinājums, kuru es nevēlējos nogulēt, un nenogulēju arī. Mēģinājumā ļoti sāpēja kājas no nejaukajām kurpēm, koncertā šis tas nojuka, bet izliksimies, ka to neviens nezin, jo tik un tā - gāja diezgan labi..
Vakars tika pavadīts ļoti jauki ar vīnu un karstvīnu, daudzu smieklu pavadījumā, arī ar piparkūkām un mandarīniem nelielā svētku noskaņā, un arī ar negulētām stundām, kuras beigu beigās tomēr tika izgulētas.. Man patika tā nakts, kaut arī nekas grandiozs nenotika, galvenais, ka bija īstā kompānija. Jautri un ļoti jauki, un man galvā vēl joprojām skan Raita 'lā lā lā' .. Arī rīts bija diezgan jauks, ja neskaita to, ka dēļ gājiena līdz pludmalei man nosala pēdas, bet nu, tas nekas.. Vēlāk devāmies slidot, un tad arī bija jauki. Vienkārši jauka nedēļas nogale, prieks par to.
Man gribas smaidīt, smaidīt un smaidīt, un smaidīt, un vēlreiz - smaidīt. Par spīti tam, ka rīt sākas vēl viena mokoša nedēļa skolā, jo pēc tās jau atkal nāk brīvdienas. Par spīti arī tam, ka ārā ir tik auksti, jo šo aukstumu tomēr kompensē sniegs. Par spīti visam, jo aiz visa slēpjas nekas, taču, par cik mēs šo dzīvi dzīvojam, visā ir kaut kas. Un tāpēc es smaidu.