cold

Šis vakars man palīdzēja atcerēties, kā tas ir - nosalušas rokas, sasalušas pēdas, kuras pēc tam sasilst ar nelielām sāpēm, kuras tajā brīdi liekas diezgan neciešamas, taču pēc tam es saprotu, ka nebija nemaz tik traki. Tagad es savu segu, silto tēju un mājas vispār mīlu vairāk nekā jebkad.
Es arī tikku mazliet iesvētīta ar sniegu, un priecājos, ka tikai mazliet, jo tajā mirklī es jau tā biju nosalusi.. Cik jauki, ka Otto apžēlojās, savādāk būtu ļoti, ļoti sūdīgi man.
Kad devos mājās, austiņās skanēja Placebo, kas tiešām bija vēstījums tam, ka tā neapšaubāmi ir ziema. To apliecināja arī mani un Signes joki, kuri šodien atkal sita augstu vilni, pēc tik ilgiem laikiem..
Lai nu kā, es saprotu, ka ziema ir ziema, bet man pietiek arī ar -5, un sniegam arī ar to pietiek. Bet kāpēc jābūt tik auksti?
Es tagad gribētu sēdēt kaut kur, kur ir skaists skats - zem kājām sniegs, taču virs galvas - zvaigznes. Protams, to es gribētu ar Signi, ar siltu kafiju un cigaretēm, ar mūsu jokiem un smiekliem, un arī vienkāršām sarunām, un tā, lai nav auksti. Ir vēl viens - pavisam savādāks variants, kā es gribētu, bet.. to es atkal paturēšu pie sevis. Dažas lietas ir vienkārši pārāk jaukas, lai dalītos.. Piedodiet.
Un man vairs viņa nepatīk. Skumji, bet fakts.. Viņa vairs nav viņa, bet es nevaru likt cilvēkiem mainīties, and so on. Lai nu paliek, laikam..
Tas arī šodien ir viss, kas man sakāms.