- Tas ir tas, ko es gribētu dzirdēt un teikt, kad atrodos ārpus iekštelpām. Pēdējo reiz es to teicu vakar, kad istabā bija vismaz divdesmit pieci grādi virs nulles, pēc celsija.
Man jau ir apnicis katru dienu ģērbjoties domāt, vai nebūs auksti, vai nevajag vēl vienu jaku un tā, cik kārtas vēl vilkt zem biksēm, tīties šallē vai pat divās, likt galvā cepuri un rokās vilkt dūraiņus, bet kājās - zābakus. Un, siltas zeķes, protams, siltas zeķes.. Es gribu staigāt krekliņos un šortos, un kājās gribu vilkt kedas vai laiviņas.. Ak, nu, man vienkārši nedaudz apnika tā ziema.
Bet es zinu, ka tā vēl turpināsies labu laiku, tāpēc mēģināšu kaut kā to vēl visu baudīt. Man jau radās doma, ka arī man vajadzētu izvārtīties sniegā kādu dienu, kaut arī pēc tam man ziemu noteikti negribēsies vēl vairāk.. Bet nu jā. Nenoliedzami - es esmu vasaras cilvēks.
Vēl pēdējais.. Ak, nē pirmspēdējais Ziemas ''prieks'' - jaunais gads. Un pēdējais būs mana dzimšanas diena.. Man paliks sešpadsmit. Es šaubos, vai svinēšu, bet jā.. sešpadsmit. Būs žēlīgi nesvinēt.. Neko it kā vēl nevar zināt, bet, visticamāk, ka tā.. Labi, nevajag domāt tik daudz. Jādzīvo šodienai, šim brīdim! Un šobrīd man vajadzētu iet savākt bezgalīgo haosu manā istabā..
Laikam lieki piebilst, ka mani Ziemassvētki ir beigušies? Jā. Pat piparkūku šķīvis ir tukšs.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru