Pēcpusdienā es samīļoju ledu. Divas reizes. Uz vienas un tās pašas ielas. Vienu reizi, ejot uz mākslas skolu, tas sabučoja manu sānu (priecājos, ka nav zils). Otro reizi, ejot no mākslas skolas, tas apskāva mani no mugurpuses (man gandrīz aizsitās elpa). Vai nav mīļi? Tas tā kā būtu vēl viens iemesls, kāpēc es gaidu pavasari.
Bet tas nekas. Nu, tobrīd gan es biju gatava lamāties uz ledu, bet es noturējos, jo sapratu, ka īsti saprātīgi un normāli tas nebūtu. Ledus ir ledus.. Ledus nekad nejutīsies vainīgs. Ledus nekad nejutīsies. Ledus nejūt..
2 komentāri:
man patīk,ka tu māki visu tā radoši un interesanti pasniegt,hehe :)
Man prieks, ka Tev patīk, un jāatzīst, ka arī man pašai tas patīk. :)
Ierakstīt komentāru