Cilvēka lielākā problēma ir tā, ka viņš ir muļķis. Bet es esmu laimīgs muļķis, vismaz jūtos tā. Mīlēts un mīlošs muļķis, ha!
Žēlīgs skatiens vērsts uz savu jauno, tirkīzzilo kedu pusi. Blakus tām stāv nesen atrastie, gaiši zaļie šņori, kuri kādreiz būs tajās jāsaver. Ārā, protams, spīd saule, kura rada gan prāta, gan acu, gan arī termometra apmānu - plus divpadsmit grādi, bet tas ir tikai saulē, aizvējā un pie loga, īstenībā tā nav. Prātā vien sēž viens jautājums - Kad? Kad, pie velna, es beidzot varēšu atdzīvoties? Ziema mani ir padarījusi praktiski beigtu. Vismaz pavasaris jau ir ieperinājies manā galvā, jo es pie katra mazākā prieka smaidu, nevaru beigt smaidīt, pat smejos un varu arī ļoti smieties. Vai varbūt tas ir tāds kā sajukums? Nu, neņemšos spriest par to, kas tas ir, bet tas man liek justies labāk. Un tomēr - kamēr ārā būs mīnusi un sniegs, pavisam labi nebūs.
Starpcitu, ārā šodien dziedāja putni. Tā vismaz mamma teica. Vai arī viņiem ir pavasaris gaisā, vai varbūt arī viņi ir vienkārši sajukuši?
3 komentāri:
Putnus var dzirdēt tad, kad laukā ir mazāk par -15 grādiem.
Mans pētījums.
nesen gājām pa dzintaru ielu un redzējām tur krokosiņus spraucamies ārā,vismaz bija ļoooti līdzīgi,takā šķiet,ka pavasaris vairs nav aiz kalniem :)
Ak, nu, es neesmu putnu pētniece, bet gan sapņotāja..
Manā dārzā, starpcitu, jau labu laiku atpakaļ parādījās pirmie sniegpulkstenīši. Tagad gan tie ir nosaluši.. Bet nav gan : )
Ierakstīt komentāru