Tā teātra grimmētavas smarža, kura pāršalca skatītājus, kad aktieri aktīvi spēlēja savas lomas. Arī mani. Un man šī smarža ir pazīstama, atgādina dienas pirms gadiem, kad arī es biju otrā pusē.. Tiesa gan, mana loma bija niecīga - es biju viena no pelēm, un tomēr - es tur biju un man patika. Mani pārņēma patīkama nostaļģija, un es sapratu, ka man teātris ir jāapmeklē biežāk. Es arī atcerējos, ka šis bija viens no maniem aicinājumiem, un kas to lai zin - varbūt vēl joprojām ir. Man pat ir nojauta, ka tā ir tā viena aizmirstā lieta, kura manī radīja tukšumu. Tagad manī ir par vienu tukšumu mazāk, vismaz pagaidām. Cik nu viena izrāde to var aizpildīt.
Pati par sevi izrāde bija laba, mazliet šīzīga, bet tieši tāpēc man patika. Bet varbūt tādas ir visas, daudzas, lielākā daļa to? Es nezinu, uz teātri neesmu bijusi šķietami vismaz simts gadus.. Kas to lai zin, kā tur kopumā ņemot tagad ir. Bet es atkārtošos - man patika.
Vakars ar to nebeidzās. Pēc izrādes es nonācu mazā, piepīpētā istabiņā, kur pasmējos, jutos labi un iemalkoju arī nedaudz vīna. Tas tiešām bija labi, jo tas lika atcerēties vecos laikus ar viņiem. Un tad es sapratu, ka man jāiet.. bet tomēr aizgāju uz otru pusi, kur sākās jautrības jeb daudz, daudz smieklu un zilais vasaras dzēriens, kā arī pica, kura tika pagatavota sirsnīgu smieklu pavadījumā. Tad sekoja vēl smiekli, un vēl ..
Laikam lieki piebilst, ka vakar vakarā vispār es biju smejoša un smieklīga, un tas viss jau sākās teātrī. (Galvenais, ka mans nožēlojamais garastāvoklis ir pazudis)
Tad nāca miegs, mēs gājām mājās, es nedomājot ielīdu gultā un pamodos jau deviņos, jo saules gaisma mani piemānīja, un tās dēļ man likās, ka pulkstens ir vismaz vienpadsmit.. Tas tiešām liek sajust to, ka pavasaris nāk. Un arī domāt to, ka es laikam tam nespēju noticēt - ārā ir vismaz mīnus desmit grādi, kā lai notic bez kalendāra palīdzības? Praktiski nekā.
Bet sestdienu es esmu sagaidījusi. Tagad tikai vakaru..
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru