Ir sāpīgi saprast to, ka esi pazaudējis kaut ko tiešām jauku, un to ir grūti atgūt, ja esi izmainījies par 240 grādiem. Tas ir tas, kas pēdējā laikā mani ir sācis grauzt. Īstenībā, beidzot. Savādāk es vēl varētu sākt domāt, ka man nav sirds, bet tomēr - man ir gan.. Un kaut arī virspusēji viss it kā ir normāli, neticas, ka atkal būs kā agrāk...
Tas viss ir tik ļoti sarežģīti.
Vēl ar to saistās arī tas, ka dēļ vairākām muļķīgām lietām (kā ziema vai mācības) esmu palaidusi daudz ko citu garām. Tas man liek justies samērā skumji. Gribas atpakaļ to bezrūpīgo jautrību.. Bet es jūtu, ka gluži tā vairs nemācēšu. Ja nu vienīgi...
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru