deviņpadsmit

Ar dakšiņu bakstu kartupeļus un bīdu tos no viena šķīvja malas uz otru, domīgi veroties tajos. Kāpēc visu laiku kaut kas nav kārtībā? Pēdējā laikā nav neviena diena bez nomācošām domām vai garastāvokļa. Kaut arī šķietami viss iet uz augšu, tāpat liekas, ka viss tomēr lēnām grimst.. Varbūt ne viss, bet tomēr.. Izskatās, ka jau atkal viss ir izgājis no grožiem un jau atkal man ir jātiek galā ar sevi, jāpārdomā viss.
Bet, neskatoties uz to, es tomēr dzīvoju tālāk. Laikam jau esmu pieradusi tā - par spīti visām grūtībām.. Un labi vien ir, savādāk mana iedvesma tagad tiktu laista zudumā, kas nebūtu diez ko labi. Dēļ tās mana istaba šobrīd izskatās ļoti interesanti - tā, it kā eksplodējuši būtu divi skapji. Nu labi, nu jau viens, jo savas drēbes es jau sakārtoju.. Ar mammu izdomājām, ka šodien jātaisa lielā skapju revidēšana. Patiesību sakot, to izdomāju es, un labi ka tā - atradu daudz ko, ko varētu pāršūt, vai no kā varētu kaut ko uzšūt, un pat divas jaukas jakas. Galvā jau ir dzimušas pāris idejas, bet jūtu, ka nedzimušo ir tūkstoš reižu vairāk. Tikai - vai tās piedzims?
Un vakar vakarā sniga sniegs. Tas bija diezgan paradoksāli, jo termometra stabiņš noteikti rādīja virs nulles, man nepavisam nebija auksti, bet no gaisa krita baltas pūciņas. Atklāti sakot, sniegs ir jauks, ja ārā ir silts un tas ir smieklīgi, ka tev uz galvas sasnieg bezmaz vai kupena. Bet tā vairs nav ziema, jo ziemā ir auksti! Tas bija kaut kas savādāks..