Mans palikušais nemiers sirdī ir pazudis.
Vienkārši nevajadzēja spriest par visiem pēc dažu cilvēku attieksmes, kaut arī tie ir tie, kuri it kā ir tie tuvākie. Ļoti patīkami, ka cilvēki tevi pēc ilga laika kaut kur ieraugot vai sagaidot, sagaida tevi ar priecīgu sejas izteiksmi un frāzēm: ''sen neesi redzēta!'' vai ''kur tad tu biji pazudusi?'', un sāk ar tevi runāt. Tik tiešām patīkami.
Es vienkārši biju nobijusies no tā, vai nebiju pieļāvusi lielāko kļūdu - pazaudējusi labus draugus. Bet izrādās, ka tomēr nē - tie, kuri gribēs, tie nepazudīs. Un ja liekas, ka es pazūdu, tad es atgādinu - esmu tādas dabas cilvēks, kuram nepatīk uzbāzties, jo tad, kad es to sāku darīt, tas kļūst pārāk uzkrītoši-uz nerviem krītoši. Tāpēc labāk, lūdzu, uzbāzieties man, ja to nedaru es, bet ziniet, ka vajadzētu!
Protams, bija arī nedaudz tāda skābāka puse, kad man meta acīs to, kāpēc es tā biju pazudusi.. Bet es to pārāk nepārdzīvoju, jo tomēr - tas bija, ir un arī būs tā vērts. Un arī tāpēc, ka man to nepasniedza ar lielu pārmetuma garšu, bet kā faktu, ar kuru vienkārši ir jāsadzīvo. Bija vēl dažas piezīmes.. Bet nu, es jau zinu, ka vienmēr būs kāds, kuram patīk pasmīkņāt. Un tas pat var būt labs draugs. Bet es piedodu, pašai tā ir gadījies...
Tagad es vienkārši varu uzelpot daudz mierīgāk, jo zinu, ka ar to visu viss ir kārtībā. Vairāk vai mazāk kārtībā. Es gan teiktu, ka vairāk, ne simtprocentīgi, bet vairāk.
2 komentāri:
it kā jau ļoti forši, bet arī citiem ir savs pašlepnums.. un arī citiem mēdz visādi likties, tādēļ tev pašai kādreiz arī ir kaut kas jādara lietas labā, nevis jāgaida, kad brīnumi notiks un visi tev četriever pievāks un atcerēsies.
to es tāpat ļoti labi sapratu jau iepriekš, bet domāt ir viens, taču darīt - kas cits.. kaut arī abi jādara pēc viena domu gājiena, lai neiznāktu kaut kas divkosīgs
Ierakstīt komentāru