Aprīlis ir klāt. Nevis drīz būs, bet ir jau tepat, ar mums. Neticas, jo liekas, ka vēl aizvakar domāju, ka līdz aprīlim vēl ir vaaaaai cik daudz laika, vismaz pāris mēneši.. Bet laiks skrien un neapstājas ne mirkli.
Vairs negribas berzēt rokas aiz aukstuma, saule arvien biežāk mūs apskauj ar saviem saules stariem. Patīkami. Taču viss nav nemaz tik burvīgi, kā gribētos - papīru kaudzes uz rakstāmgalda nerūk, un pelēkās peles mēģina izgrauzties cauri sienai. Bet kas tad man? Lai jau grauž - viņas jau nezin, ka siena ir saindēta. Pavisam maz saindēta, bet varbūt kādai pietiek arī ar pusi no maz.. Un tomēr - šīs indes darbība nav paredzama.
Ar to, protams nepietiek - vēl ir jāsabojājas attiecībām, kurām uz šīs zemes vajadzētu būt vislabākajām, jeb es atkal nespēju sadzīvot ar mammu. Ir grūti kaut kā, bet es zinu, ka viss nokārtosies. Savādāk nebūs, jo nevar būt.
Vēl kas ir iespiedies atmiņā? Protams. Sestdien atklājām riteņbraukšanas sezonu, kaut arī man nemaz nav pašai savs ritenis. Un es tikko sapratu, ka man nepatīk vārds velosipēds, tas izklausās pārāk tehniski un dzelžaini. Labāk ritenis.
Un liels telefons, Signei ir liels, liels telefons. Tiešām liels. Nu, ir lielāki, un tomēr - liels.
Es labprāt parakstītu un pafilozofētu vēl, taču nedrīkst, jo nav laika, pulkstenis ir pus divpadsmit, jāiet gulēt - rīt skolā ir lielā fotografēšanās, un manai klasei uz līnijas jābūt jau divdesmit pāri deviņiem. Man ir vajadzīgs skaistuma miegs.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru