Es zinu, ka laiks jau tā skrien bez apstājas, taču tas varētu pasteigties vēl ātrāk. Ātrāk gribu, lai pienāk tā diena, kad varēšu uzelpot, jo izlaidums un viss pārējais beidzot būs galā. Man šķiet, ka es tūlīt pat sākšu skaitīt dienas līdz tam.. Es vienkārši ļoti nevaru sagaidīt. Man ir apnicis mocīties, katru rītu celties, lai pavadītu tik lielu daļu dienas vietā, kura man vairs jau nepatīk. Man nepatīk garie starpbrīži, ir apnicis katru dienu sastapt tās atbaidošās dvēseles, just bez iemesla nicinošus un skaudīgus skatienus atduramies pret manu muguru. Protams, tas nav attiecināms uz visiem, bet nu.. Ir pietiekami tā visa. Bet, paldies Dievam, ka mani tas nespēj ietekmēt vai uztraukt. Tas spēj vienīgi apnikt. Un tas ir labi, savādāk es sāktu justies nedaudz necilvēcīga.. Kaut kas taču ir jājūt, it kā.
Ir vēl lietas, jā.. Bet es nevaru teikt, jo negribu. Visu dienu, lai vai ko es arī domātu, ar katru domu es nonāku pie secinājuma, ka mana dzīve nav viegla, vismaz ne šobrīd, vismaz pašai tā šķiet. Zinu, ka citiem ir vēl grūtāk, bet man pietiek arī ar šo.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru