la la la-la!

- Ā, nu, panes mani!
Viņš pieliecās un aicināja mani uzlekt viņa mugurā.
- Tu tiešām mani nesīsi?
- Jā!
Man divreiz nav jāsaka - mirklis, un es jau biju augšā. Viņš mani nesa. Tas bija tik jauki!
- Man liekas, ka es tevi precēšu.
- Ja?
- Aha!

Tas bija mīļi. Un tas bija vakar. Tas bija tur, kur tagad jau ir vasara - viss tik zaļš, tik silts, tik bezrūpīgas domas galvā... Vēl vairāk nekā šeit. Un galvenais, ka tā vasarīgā sajūta un smarža. Ideāli. Tas bija tas, ko man vajadzēja.
Es sen neesmu rakstījusi, pat pārāk sen. Bet tas tikai dēļ visiem tiem notikumiem.. Dēļ tiem vairs neko rakstīt vairs negribējās. Esmu pat atradinājusies no interneta. Neticēju, ka kādreiz kaut kas tāds arī varētu notikt, bet tā nu tagad tas ir. Un ziniet - man patīk! Jo ir tik daudz laika uzreiz.. Bet,diemžēl, slinkums tik un tā ir nemirstīgs. Taču saslimis mazliet viņš ir!
Labu laiku man līdzi ik dienu vilkās tāda riebīga rūgtuma piegarša. Katra diena bija savādāka, taču tas rūgtums nemainījās un nekur arī nepazuda. Bet tad kaut kas notika, un.. Es tā kārtīgi pasmaidīju. Un nu jau viss ir labi.
Melnais mākonis laikam ir aizgājis.
Ir notikušas daudz jaunas, patīkamas lietas. Ar manu mīļo mums jau ir pieci mēneši, tas ir patiešām jauki. Vēl es mistiskā veidā esmu uzlabojusi savas atzīmes, tā - pilnīgi nejauši.. Laikam vislabāk ir neiespringt, tad viss izdodas vislabāk. Un vēl esmu tikusi arī pie jaunām garšas izjūtām - beidzot arī man garšo paprika, un krabju salātus bez rīsiem es vienkārši dievinu. Mamma vispār par mani brīnās, jo es esot izmainījusies par 180 grādiem - tagad man iet pie sirds viss tas, kas kādreiz man riebās. Bet tā jau arī ir. Ak, un vēl es dabūju fotoaparātu. It kā beidzot, ne? Nu jā, nekas profesionāls, bet vismaz manā mīļākajā krāsā un labs. Un vēl kas ļoti svarīgs - iepazinos un patīkami pavadīju laiku ar jaunām, foršām draudzenēm.

Ar tām foršajām. Bīstamās!

Mīlīgās

Mjau! Tas ir mans snikers. Izmēģināju jauno aparātu..

Manas piecu mēnešu rozes

Nu jā, atkal paspēlējos.  Un domāju, ka vēl daudz spēlēšos!

Es taču mammai teicu - neuztraucies, pēc šī te visa mūsu dzīvē sāksies baltā strīpa! Vismaz tā jābūt, savādāk dzīve tiešām būtu negodīga. Bet tā tāda nav - it visur ir sava taisnība! Un te nu tā ir.