Tētis ir dabūjis darbu,Rīgā. Ar mani vēl sazinās cilvēki. Uzrakstīja kāds sens sarunubiedrs. Un tās pašlaik ir lietas,kuras ir nenegatīvas. Vairs neko nezinu.
Šonakt es redzēju sapni. Cerēju,ka nekad no tā nepamodīšos. Jo sapnī biji tu. Mēs. Laimīgi. Kopā.
Bet es pamodos.
Skatos spogulī. Acis noraudātas,melnas tušas straumes uz vaigiem. Uz rokām arī tušas pēdas,no asaru slaucīšanas. Tas viss no vakardienas. Vajadzēja tā kā noņemt,bet nenoņēmu. Man bija vienalga. Un atkal. Tā sajūta,kad asaras tek pār vaigu,tagad ir tik pierasta..
Man ir apnicis būt nelaimīgai. Bet pagaidām es neredzu neko,kas mani varētu padarīt kaut mazliet laimīgāku. Es zinu kas,bet tas ir tālu. Un neko citu vairs neredzu. Varbūt tu redzi?
Baterija,kurai nav pozitīvās puses,vairs nav baterija.
Dzīve ir kā klavieres? Bet klavierēs nav divi melnie taustiņi pēc kārtas..
Un man vairāk,kā jebkad nepatīk zināt un redzēt,ka arī citi cieš.
Dzīve ir kā klavieres? Bet klavierēs nav divi melnie taustiņi pēc kārtas..
Un man vairāk,kā jebkad nepatīk zināt un redzēt,ka arī citi cieš.
2 komentāri:
citēšu kādu dziesmu - `it's only as dark as you make it.`
un lielā mērā tā arī ir. tik slikti nemaz nevar būt. un Tu taču zini, ka vienmēr var būt arī sliktāk, un noteikti kādam (lasi - daudziem) tā arī ir. novērtē to, ka Tavs tētis dabūjis darbu, ka Tev vispār ir tētis, to, ka tev ir mājas, ir internets un visus citus nenozīmīgos sīkumus, par kuriem ikdienā reti kurš piedomā.
un Tu jau noteikti neesi vienīgā meitene uz šīs pasaules, kas ir nelaimīgi iemīlējusies. :) saņemies!
Zinu,ka vienmēr var būt sliktāk. Novērtēt cenšos,šķiet,ka arī sanāk. Bet šoreiz problēma ir dziļāka,nevis nelaimīgi iemīlējusies,bet ir pagaidām nepārvarami šķēršļi. Attālums. Bet nu,paldies par labajiem vārdiem un atbalstu,ņemšu vērā :]
Ierakstīt komentāru