Es joprojām nesaprotu kā. Man liekas, neviens nesaprot. Tik pēkšņi..
Es atceros, kāds viņš bija - liels, stiprs, ar labu humora izjūtu, labs tētis.. Bet vakar viņš tāds nebija. Viņš bija bezspēcīgs, pat nevarēja īsti parunāt. Pēdējais, ko viņš man teica, bija čau. Un, kad mamma vaicāja, kā viņam ir, viņš pacēla īkšķi. Vai nu tas bija joks, vai arī viņš vienkārši gribēja būs mierināt. Bet labi nebija.
Viņš vairs neizskatījās pēc sevis. Kauli un āda, ļoti bāla āda.. Viņš nedrīkstēja daudz kustēties. Un tā sajūta, ka tu nekādīgi nevari palīdzēt, ir briesmīga. Tas viss pats par sevi bija briesmīgi. Tāpēc vakardiena bija briesmīgākā diena manā mūžā.
Bija.. jo nu viņa vairs nav. Šonakt viņš aizgāja. Vēl joprojām tam nespēju noticēt, bet tā ir. Un ir trīspadsmitais datums.. Trīspadsmit bija viņa laimīgais skaitlis. Tad varbūt tā ir laime, ka viņš aizgāja, ka viņam vairs nav jāmokās..? Varbūt. Bet tad tā ir maza laime lielā nelaimē.
Bet ir lietas, kuras nemainīsies - viņš ir vislabākais tētis pasaulē un es viņu joprojām mīlu. Un.. Es nezinu, to visu nevar tā pateikt. Ir grūti.. Lai viņam vieglas smiltis.

šī bija viena no viņa mīļākajām dziesmām, vienmēr atgādinās viņu...